Mana stāsta sākums nemaz nebija īsti grūts, Vienīgās problēmas bija plēsti šķīvji un krūzes. Mammas man vilka vestes, bet netiku to lūdzis Tas vēlāk likās kā restes, lai gan bija loga rūtis Nostaļģijā slīkstot, sirds bieži dodas tur būt. Bet dzīve reizums dara pa savam un soda tā mūs. Saknes manus nervus no vara ēd kā rūsa, bet Ja neizraušos, par vecu lūzni es šeit kļūšu. Es bēgu no atbildības un,kad bija drūmākas dienas, Tad biju kā kolba, kurā viegli stūmās vielas,bet Katrs kāsis ar robežām katru dienu tuvāk tiekas. Un jaunam esot, pārrobežas krutākas liekas. Mani brīdināja ne Edgara kraukļi,bet gan žagatas, Kad apšaubāmas vielas pildīja manas kabatas. Uz tādas drūmas takas katram solim pieder lamatas, Un tālu tiek tik tie, kuri tās apiet pamanas. Pa to ceļu ilgi dūru šķībi kā atliektas adatas Nemanot māņus kā bērni saulgriežu aktieru kamanas. Aiz restes, plānoju izeju kā Maikls no Panamas. Nodzēsu. Atspulgs smaidīja un ar mani salaba tas. Bet šķiet šī dzīve man piešķīra arodu jau dzemdē, Jo jau atkal kā kapracis es sevi atradu bedrē. Vieta, ko mīlēju un augu, lika man zaudēt saprātu. Vienu rītu es atskārtu, ka vairs nekas nav kā agrāk. Vectēvs auksto sirdi vēsi sāka ar šņabi sildīt,un Tādi skati manas vēnas ar stresu gardi pildīja. Bailes un sāpes sirdī kā tajā iedzīta nagla,un Dzīve,kura spiež pie zemes,jo raksturā smaga. Tik daudz sūdu virs manis kā Dievs taisītu klizmu, Tādas nedienas maina skatījumu kā mainītu prizmu. Varbūt, ka mans stāsts uz gada drāmu nepretendē, Bet mani saplēstie šūzi to tieši tādu reprezentē. Pagalms toreiz lielāks bija un sētā baptistu bērni Kā mana, tā viņu ģimene klasiska - bez tēva. Smēķu smaka un melleņu siera kūka atmiņā atsauc, To reto reizi, kad viņš aizņemtā autiņā atbrauca. Stundām makšķerējām pie mana rajona dīķa, Ja jautāju pēc darbarīka, tad atbilde bija "Tu drīksti". "Pievelc īkšķi tuvāk dūrei, tā daudz mazāk sāp." Vakarā kā kauties labāk māca un mācījos labprāt. Uzsūcu katru gudrību no vīra, kuru dzīve skādēja Viņš man līdzās varēja tikai īsu brīdi stāvēt. Bildēs lūkoju vecu žiguli un dārdedžu krāsu balonus, Nekas šiks, bet žikam tomēr brūns ādas salons. Auto kapots pušķos ietīts un tikko no baznīcas, Pēc kristībām baltā deķī iepīts, raud pēc barības. Mazs zēns, kura galviņu omīte stutēt raug un palīdz. Tas bija sen, tur mūsu dzīves vēl nebija dalītas. Atšņorētas, netīrās šņores un kaut kur pazolē sūce. Padomju aizkaru ēna un pie sirds atrodas brūce. Kalnu takas, lai gan mūsu robežās vieni pauguri. Stress, kas manam mieram sķērsot liek kautuvi. Ar paceltu galvu kā debesu lūdzējiem un ar ticību Kas stiprāka par titānu kā Kronu un es izlīdu. Ar apaviem, kas ūdens mitrumu zin labāk par Izīdu, Un ar nerviem, kuru mēles gali mīl skart ricīnu. Par spīti paša raktajām bedrēm, par spīti dūrēm, Kas nenogāza zemē un velniem, kas nenonāca ellē. Par spīti saknēm, aiz kurām ķērās caurās pazoles, Par spīti stresa blaknēm, kas dauzās pie palodzes, Uzspļauju gravitātei, tās likumus dedzinot sārtā Aizsiešu apavus un, pat taku nezinot, iešu tālāk. Ar somu, mūziku, kompasu un ko gardu bleķa kārbā. Radot jaunu stāstu, lai gan vecie šūži smagu valkā.

Kā visi vēstures kari, arī mani ir dēļ sievietes. Rakstu vēstules gari, kad mērs ir divreiz pieliets. Pie pusdzerta stopa sēžot kāda kluba telpā, Kurā ruma sātināta valoda un skumjas katrā elpā Sirds pukst sārmainas un nātrija pilnas asinis. Tu iedomāties nevari, cik sāpīgi silda atmiņas. Manā Kasablankā viss tik apsnidzis un auksts, Ka naktīs jūtu, kā man roku aplicis ir Fausts. Laiks ir slikts ārsts, lai gan pie sienas diploms. Izraksta visas zāles, bet tas nav vienas dienas sindroms. Neredzu nevienas citas, redzot vienu kā būtu ciklops. Tās zemākos plauktos liktas. Visām sūda skidons!!! Nevajag tos romānus! Neesmu ne Prusts, ne Grīns. Ne svētais, ko pievelk krusts. Ne Džeims Dīns, Kas melo, ne jūt, ja masku plaukta saturs līdz, Kad uz grīd`s raud sadurts Grīgs un romantika mirst. Ar godkārību sirgst katra doma un pateikts vārds. To nemanot, no mūsu pamatiem jau pabeigts sārts. Antištaketisti, bet tomēr uguns abiem pirkstos. Nu tas sārts zem papēžiem kā pa Jāņiem dzirksto. Siltums zūd pa slāņiem irstot, aizver acis Grīgs, Un to, kas neviltots starp mums, aiznes sev līdz. Arī Džona Fergusona sirds kaites nedzīst. Mēs vājprāta vajāti, jo šādas saites neplīst. Nu manas rokas cenšas sildīt pilnīgi svešas. Tādas, kurām patīk ar zagtu mantu pildīt ķešas. Tādas, kas vijas ap katru, kas vijas ap tām. Mirkļa mīlestības skaistu sirēnu izskatā. Un joprojām sirds lauž dūres sitot par Tevi. Spītē likstām un grauj mūrus krītot gar zemi, Ceļot sapni, ko agri vai vēlu sapņotu kopā. Tagad zvērestu tīstokļi lēni saplok rokā. Zinu, ar laiku, bet turpinu iet tālāk par Tevi. Raustot lauvu aiz ūsām kā aiz koka lapām karteli. Man bieži jautā "Kā?", es atbildu "Ir vieglāk". Kā? Kā mūsu vasarās karstās vartīties sniegā. Man ir Tava bilde bilžu rāmī, ko atdot derētu. Tā guļ kartona kastē, kur krāmi - pažobelē. Kāds cits to pāris gadu krājumu būtu jau pārdevis, Bet nē. Kā smejām, Tu būsi taurenis un es spārenis. Kad drosmīgi ceļu roku, vēl pinti lej bārmenis, Un ja speru soli, tad kāja stipri sper pa skārdeni. Tā jau pareģoja, tās zilās acis sirdis lauž viegli, Tās paliek tik aukstas, ka tās skauž pat ziemu. Es Tevi nolāpīti ilgi ... un joprojām lēnām, (mīlēju) Tik ļoti, ka jūt kā tā ķīmija plūst pa vēnām. Un pat kad liekas, nu jau diezgan būtu, caur Nerimušu izsalkumu justs, es Tevi atkal sķērsām jūtu. Kā krusts.

Pamodos. Sviedri pār manu pieri rāmi peld. Istaba rotē. Sirds krūtīs griež un vāri smeldz. Pavasara rīts. Vecāmamma ver durvis, lai modinātu, Jo uz skolu jākust drīz, lai var zinības spordrināt. Slikti ap dūšu. Rīta nelabums kā pēc svinībām. Vājums, bet rētas liecina - cietīs sāpēs cīnītājs. Kadri iztrūkst kā uz vecas milimetru filmas. Te sēžu solā. Te pusdienu bļoda ar vinegretu pildas. Dakša rokās trīc, pirksti to griež uz riņķi. Jāiet uz stundu, bet rokas bailēs cieši tur kliņķi. To nelaiž vaļā, jo zem kājām atvars plūst, Un liekas katrs solis tai pasaulei atvadas sūta. Viņas skatiens žēli raugas un liekās sabaidits, It kā tas nebūtu mans, it kā ar sveša vietām samainīts. Viņai bail. Kad mani apskauj, jūtu viņas trīsas, Un jūtu, ka viņa jūt, ka lēni brūk viņas vīrs. Neziņa rada bailes. Esmu bez jausmas, kas notiek. Rokas tumsā taustas un vienīga gaisma noriet. Mani mierina omes siltums un viņas sirds pilieni. Bet kāds rūc aiz sienas un dzirdu kā tas ārā izlien. Durvju aili aizpilda tumšs, spirta mocīts stāvs. Tā lūpām pāri slīd ass un sirdij kodīgs vārds. Es ceļos, lai aizvērtu durvis, lai padzītu lopu. Es krītu. Dūre. Kliedzieni. Un nu es pazīstu kropli. Pamodos. Melna matu cirta manu pieri pārslīd. Pielecu kājās. Trīc rokas, sirds sit vieglu pārbīli. Joprojām strīķos turu un cenšos nolasīt pasauli. Vecāmamma turpina rutīnu un brokastīs pasauc. Ceļš uz skolu ir auksts kā mans skatiens dziļi tukšumā. Viņa ierauga manu vājumu. "Paliec.", viņa uzrunā. Un es sastingstu. Viņa man palīdz, jautā, lauž. Slīkstu asarās, tumsā. Salstu, bet laukā nav auksts. Ir pavasaris. Katrs mājas kastanis plaukstā plaukst. Viņa taujā atbildes, kuras lūpas raustās paust. Bet viņa zina, kā to pareizi darīt, kā tām piekļūt. Un es izstāstu. Gan par bailēm, kas prātā iemūk. Gan sāpēm un dusmām, kas krājās līdz sirdī iebrūk, Un kā tā stājās tiklīdz ierūcas velni, kas mājās mīt. Ir pārstājis līt, bet kā rasas apsegti viņas vaigi. Sniedzot man zelta gredzenu, redzu viņas acīs bailes. Tas guļ plaukstā - tik apzeltīts un skaists. Sirdi darot aukstāku kā tajā apbedīts būt` naids. "Tā nebūs tīkama mīlestība. Tā nekļūs abpusēja. Pat laikus manot, Tu to nebūtu apturējis. Tavu pasaulīti tā spēlēs uz vecām stīgām kā Eolika. Iepazīsties, Tavās līdzās stāv Veronika." Zelta riņķis saldē, bet uz pirksta uzlien precīzi. Un nost vairs nenāk. Tagad tas to kā uzlietu nesīs. Salaulāti. Pamodos. Pie gultas stāv tumsas biezs siluets. Rokas nekustas. Jaušot bildi, acis griež piruetes. Tās melnās cirtas lokas haosā kā gorgonām. Viņa uz mani skatās dedzīgu skatienu kā Mordorā. "Vai vēl augšā necelsies? Šodien svarīga diena. Atkal jādara tas, ko citu domas un dogmas darīt liek. Dārgais, nekavē. Tevi jau sauc tā pasaule..." Viņu pārtrauc vecāmamma, kas lejā raud sautraukta. Kaut kādas lamas, kliedzieni un kaut kādi lāsti. Viņas rokas abas ietriecas man krūtīs un rāmi glāsta. (ADLIB) -Es norauju viņu nost no sevis- "Kapēc esi ar mani? Tās nav pat fiktīvas laulības. Tā Tava skaistuma dēļ, ceļas mirstība no skaudības. Tavā klātbūtnē pat Džeims Dīns tvīkst aiz kautrības. Zinu, ka arī citu sirdis kā ar rīksti ir dauzītas Ka ar Taviem soļiem arī citu grīdas ir slaucītas, Bet nav neviena, kas Tevi nīstu dēļ maucības. Bet visi, kas Tevi zina, bīstas Tavas draudzības. Un brāļi pēc Tevis paliek kā mazas kaudzītes." (ADLIB) -Viņa auksti noglāsta mani un saka - "Mani nevaldzina ne skaisti vaibsti, ne rugāji Bet, ja kāds nevēlas mani klāt laist, es uzstāju. Pret manām cirtām sagriezties var katrs pašpuika, Gan vājie, kuru ikdiena ir vecāko klašu muita. Es lēkāju no vienas gultas uz citu kā blusa, Ja viņiem paliek pārāk silti, situ auksti kā krusa. Es čukstu ausīs tumsu un saldus mīlas vārdus, Jo es mīlu, kad jūtu, kā jūsu dzīslas vāras." Viņa raugās uz mani un es jūtu, kā zūd saprāts. "Esmu jūsu lāsts kā ego, ar kuru esat apsēsti. Neesmu gaidīta kā nelaime vai gribēta kā tuvo kapsētas Un citi mani nemana kā es spēlētu paslēpes." "Es vienmēr būšu blakus..jūs gribat to vai nē" Tad, skaisti cirtotā, guli aiz loga, pie palodzes, Jo tur Tev īstā vieta atrodas.

Pie laika saēsta loga rāmja čalo žagatas. Stāsta stāstu par mantiniekiem. Par tiem, kam tukšas sirdis un arī kabatas, Bet kas centa dēļ nekļūs par bandiniekiem. Tiem nav kroņu, bet dižciltīgas asinis tajos plūst. Un tie nekaunas taustīt mākoņu pakrūtes, Ar deguniem pret planetāriju. Un viņos, kas rūs. Mīlestība. Sapratne. Līdzcietība. Un viss cits, Kas aukstam cilvēkam trūkst. Tomēr viens, kam asinsritē tas sīrups tikpat sarkans, Tikpat skābens un vistu fermās pierasts, Ir gana turīgs, lai virs galvas stūķētu kroni, Kas, kaut koka, ļauj pildīt zelta apsūnētu troni. Rokas no neatlaidības lietas, sirds tam spītā rūdīta. Tā nevis mantota, bet smagā darbā gūta turība. Pār to lieti sviedri, sļākta asins un laiks. Sūrs darbs, ne smiekli, pāļa paziņas un smaids. Raupja plauksta, vēja sārtots vaigs. Troņmantinieki viņu pielūdz, savus degunus klājot, Kas nokaisīti mākoņu rasas pilieniem, kas mākoņos mājo. (sākās sakāpinājums, dusmas) Cits, alkās pēc kāda vērdiņa, pudeli rokām dekādi nedod, Jo troņa turētājs to vēl uztvers kā dzimtai nestu negodu. Cits jož pēc vieglās asinsradinieka naudas sparīgi, Jo tajās fabrikās un gateros tik daudz ko darīt. Noplukušās princeces viltīgi piesūc kabatas pillas, Ceļ sev privātprakses, smalkus vārdus un villas. Kur siles pilnas, tur cūkas grūstīdamās sildas. Ēd visu, ko dod, bezkaunīgi kviec pēc vēl. Cūkas laime, ka uz to kakliem nav atzīmes, Kur miesnieka nazim būtu jāvelk. Tās viņu pazīst. Dimanti ir mūžīgi, bet to saimnieku sirdis mūžus neklauvē. Un, lai kapā tās rotas un zelta stieņi gulēt netraucē, Tos jāatliek tiem, kuriem liktenis un radi asinis zeltījuši. Pat ja to darbi, sirdis un rokas nav to pelnījuši. Un nu viņi visi vienoti sēžas pie bēru cienasta galda. Un teju liekas, ka pie tā tāda sēru pieskaņa valda. Taču tās runas, tie smiekli, tie vardi, kas pārslīd lūpām, Šķiet, palēnām krīt lolotās brīvības un alkatības gūstā. No ķēdēm, kas tos putnus, tos gaiļus, turējušas, Paliek vien pelni. Tās veido vien rupji atskatieni. Tie netikumi, tās tumšās domas, kas gadiem sūnējušas, Laužas ārā. Un visiem kā vienam atskan smiekli. Laiks dalīt to, ko zārkos līdzi ņem vien skopākie. Strīdi. Glāzes. Naži. Lauskas. Runas aukstas. Dalīt stieņus un akmeņus vienā solī dodās tie. Ģimene, kas, kaut aprēķināti, reiz par vienotu saucas. Strīdi. Un lauskas. Uz to visu raugās kāds zēns. Absurds stiklo tam acīs. Viņš cenšas būt tur, izdzīvot. Aukstums stiklo tam acīs. Viņu rauj uz pusēm kā pēdējo stogramu. Bezcerība stiklo tam acīs. Tas negrib tikt tam piesiets. Nepakļāvība dzirksto tam acīs. Tam nevajag tos absurdus. Tam nevajag jūsu naudu. Tam turības dēļ negribas nevienam - ne tuvam, ne tālam - plūkt spalvu. Gan tas valūtas nestais miers pie viņa nonāks. Gan tas. Viņš vien grib, lai jūs novāktu rokas un vārdus no mammas. Reizēm tas ir viss, kas rūp. Vienmēr tas ir viss, ko lūdzu.

Melnas uzstutētas štātes, kājas naik botas. Zemē upurētas glāzes mājās, kur vaid vodkas Uzturēts ērms. Kam nesvarīgi - rīts vai vēls, Jo pat neēdis viņš to dziru rīs aiz mēles. Austiņās skan savilktais no hāhā radio. Kas tik labs, ka negribas vispār kādam rādīt dot. Tik ļoti tur ieslīku, ka tajā gremdējos sutkas Un ar to mūziku bēgu no visa, pat deldējot Supras. Gar lietus sagrauzto režģi, kas stadionu apskauj Zem laternu pasaku gaismām, kas bruģi apkrauj. Ar kapucē slēptu seju, ar sirdī slēptu protestu, Un ar švaka apdoma vēlmēm pēc slavas lēta podesta. Izdomāta rutīna un citi jaunības stulbumi un Morālā inde manī mīt tāpat kā visi mani trūkumi. Vecums, kad prātā pilnīgi cita grāda plāni un Es kaut ko sajaucu kā Karalis un vārda brāļi. 16 Sportista sapņi par dzīvi, kur redzu manu vietu, Jo latiņas kā stīpu es aizsniegt svaru viegli. Toreiz basketbola forma nesa manus sviedrus, Bet pēc tā skolas sola bija sekss katru dienu un Vien retais skatu sietu pie savas nākotnes, Kad ar mīlestību savā starpa ko strāvotu nes. Un viņa no galvas zina Cirku un Melnos Pantus. Viņas dēļ savos spriedumos melotu pat Kants. Pat Šonu Koneriju sirdsēstos gremotu tās šarms, Tāpāt arī mani un, kad jaunība lieki nestiepa gumiju. Tad tās emocijas ar uzviju klāja prātam pāri tapeti, Tad rīti sākas satraukti un ar ātru stafeti, Kad, ar trīcošu sirdi, uz aptieku pirkt dārgu tableti. Tolaik tā muļķība pa kabatu sita ar prāvu kasteti. Izsūca kontu muļķim, kas mājās ar kaunu pārradās Tajos Ziemassvētkos man nebija naudas pat dāvanām. Ceļā uz Rīgu, uz repīta Paranoja bija ausīs stundu. Tad braucu pēc iespējas uz "Polu" dauzīt bumbu. Rokas trīc, kājas aukstas, bet līmenis jārada, Pirmo reizi redzēju, kā to lietu tā īsteni strādā. Puika no laukiem, kam dota dārga iespēja, Bet, ja prasa, ko vēlas, tad mēle vārgi iestrēga. Šaubās par sevi, trīcošas rokas, ar biļeti kabātā, Kura ved tur, kur droši. Kur treneris reti salamā. Ja nokāp no takas, dzīve uz citas drīz var uzvest, Nemetu pats, bet bija draugi, kas bez mitas mīl uzmest. Amfiteātris un aktieri rāmu mazpilsētu gaumē, Kur pats Kurosawa spētu drāmas safilmēt kaudzēm. Tam esot pa vidu, ar repu ausīs, sāka rasties teksti, Par uzmetējiem, viņām un gaiļiem ar saslietu seksti. Tie bija gadi, kad daudz jauna sākās un daudz mira, Kad kungi vaidēja kaunu lāpām, jo tos sauca dzira. !!! 16 | 48 rindas Tie ir visi manu jaunības gadu šķērsgriezumi, kas ir Antirajona stāsts, jo es guvu privātsētas briedumu. Jā, tur bija kontrole. Jā, tur nebija nekādu ierunu, Ja diktēja kārtību, lai gan tur nebija letālu liegumu. Bet žoga apvilktais pagalms un omes Hūvera acs prasmes, Neliedza baudīt flakona aromātu un pulveru takas, Kas ieveda telpā, kur bija kungi, kuriem uzpleču jakas. Kas taujāja patiesību, kuru melīgi uzmetu uz lapas. Bija vakari ar dūmu pie tualetes vai istabas loga, Kas saprāta nāvei bieži lika ņemt izkapti spodru. Pirms treniņiem, kojās reizēm bija pēcskolas dzīres. Tad mājās nācu smaidīgs un reizē slēpjot zīles. Skaistas gleznas veido arī pelēkas otas švīkas, Un jaunam cilvēkam bieži apkārt smērē lokus krīts, Kad takas vedas gar kraujas pašu stāvāko malu Un neapdomīgs solis var ļaut sasniegt ātrāk to galu. 16 Kā katram, arī man bija laiks, kad sviedās grūtāk, bet Esot šeit, zinu, ka biju tā otra pele sviesta krūkā. Zem maskām traipi. Rētas zem tām variet sataustīt, Un daudzas manas pēdas ir ar zariem saslaucītas, Jo vienmēr licies, ka to visu vajag dikti slēpt, Ka citu domas un dogmas ir iemesls to visu dzēst. Bet bez tā visa es nebūtu es, es nebūtu pats. Un ja es nebūtu es, varbūt tagad tinte negūltos uz lapas. Kas zin..kas to lai zin.. Viss notiek tā, kā tam ir jānotiek. Bez Lauvas atstātajam rētām Un Veronikas, es būtu cits. Bez mantinieka titula, es domātu citu. Bez tiem soļiem un drāmām, es būtu cits. Bez tās spēles, es būtu cits. Bez tās mūzikas, es domātu citu. Bez marķiera, es rakstītu slikti. Bez retajiem zvaniem, es būtu cits. Bez tām bezrūpībām, es būtu cits. Bez tā visa, es būtu cits. Es reiz biju cits. Bet, ja es nebūtu bijis cits tad, es būtu cits tagad. Vārds!!

Ipstens Kūns velk vairāk masku nekā Stenlijs Ipkiss, Nē, nav izlepis mūlis un bez dārga Bentlija iztiks. Netīk kačātas krūtis, kuru lūpas krāso etvijas lipstiks. Vai būt bārā, laizot grīdu, kur brendijs izlijis. Viņa maskas piesedz to, kas tam netīk, ko tas domā. Dekādes pieredze. Rokas netrīc, kad dodas lomās. Tās maskas tam sasien mēli kā Eskobāra padotie. Melojot, netrīc vaibsti. Seismogrāfi badoti tiek. Maskas zīmē Glāzgovas smaidus. Sirdī rievas skrāpē, Kad tas jāsmaida tiem, kas sevī cītīgi vielas krāmē, Aicina lejā, kur līdzīgas vietas kā Pandoras lādē, Dionīsa karnevāliem, skaļu kantoru ballēm. Vairāki vārdi, dažādi stāsti, maskas kā otra āda. Spirta smaka, dūres, lamas, apmīzti poda vāki. Naida lūgsnas, lai to, ko žēl pazīt, soda ar nāvi. Roku piesegtas brūces, kurās sāpīgi koda pāvi. Tā ir daļa mana stāsta. Daļa manas vides, Kur sapnis ir lāsts, jo vidi vada paradigmas. Kur līdzcilvēki dzīvo ciklā kā menstruācijas, Ķerot vien sliktus viļņus kā mentu rācijas. Ar dogmām un kokaini uztverē kā entu nācija. Citu sapņus noliedz un maina dēļ centa grācijas. Maskas slēpj patiesību, kad kropli prāti to kāri piesmej. Slēpj mīlestību, jo atklātība rētās sāli ieber. Pieklusina domas, kad tām vajag skanēt visskāļāk. Kaunu, kad jāmelo, ka rokas darbu varēs, viss saknāks. Piesedz rētas, zilumus, par ko pateicībā noliecu acis, Bet piesedzot, tie nedzīst un patiesību noliedzu pats. Esmu vēl jauns, mani skeleti skapī vēl ir dzīvi Jo parakstus uz uzspiestiem līgumiem vilkuši krīti. Ja atļautos vēl tādus, ātrie maisā būtu likuši līķi, Un būtu ņēmis vēl vairāk galus nekā kritušie Līvi. Neesmu bende. Laiks noraut masku! Neesmu Stenlijs. Laiks noraut masku! Rīga nav Gotema. Laiks noraut masku! Cilvēkam jābūt pašam, ne kādam citam citu dēļ. Spītējot citu prātu aptumsumus un tumsu Laiks noraut maskas! Sev, ne jums. Es nespēlēju to jūsu teātri. Neņemu lomas drāmās, Bet esmu daļa tās jūsu maskarādes, kad dodos ārā. Esmu labāks aktieris par jums visiem. Goda vārds. Lieku soļus kā sapieri, kas ar nāvi flirtēt dodas rāmi. Vārdus izvēlos kā pravietis, ja pārliecību soda sārts, Vai gribu pildīt karieties, kas ved, kur lokas nārsts. Maskas pieskaņotas citu domām, tumšās krāsās. Tās kā kamuflāža, bet tas, kas slēpts, dusmās vārās. Tās ir maskas divdesmitčetri septiņi, ne puslodzi Kā Hārvijam Dentam, kam vien pa pusei tēls uzposts. Ja es tās norautu, Tu mani nepazītu, draugs. Man to nebūtu, ja atklātība neprasītu daudz. Maskas mezglo mēli, kad ēst prasa cilvēka sirds. Tad tas mirst badā lēni. Vai izvēlas šļirci. Tāpec rauju tās nost, koferus ar rūpi kravāt sāku, Līdzi neko lieku. Maskām skādēju rūmi bagāžā. Dzirdu kā skapī raud kāda dāma un skrāpējas lauva, Tur skan kaut kādi lamuvārdi, lāsti un lādējas nauda, Kabatās, kurās slēpts kāds kortelīts, tā šķiet, Bet negribu to vairs, kā manu daļu, un skapi slēdzu ciet. Man bija grūtības dažas, kuras es pārvarēju pats. Tagad kastēs, bēniņu stūrī, guļ salādētas maskas Kā apklusināt skeletus skapī, man parādija laiks Tagad smaidu bez kauna, jo rētas mani padarīja skaistu.

Vairāk kā dekādi ierasti, ka klājas papīram pāri, Reperu stāsti, kuru robežām vaj`g kārtīgāku rāmi. Kas nelūgtā telpā radzenes sapīgāk glāsta Kam baznīca tuva un miklas dara apenes mācītāja māsa. Papīra bruņas, tintē mērcēts karogs un vinila šūzi, Satīras buras, kurās mērcas karotes un izvilka dūzi Kas atrada citu taku, jo ar šo paiku iztika grūta. Un bez tās papīra valūtas mirtu katra Ķibilda brūte. Viņi strādā smagi un nopietni kā būtu no Sīrijas, Par darbu nesaņemot naudu kā letiņi no Īrijas. Un kamēr Talantu fabrikās kastes pediņi bīdīs, Tie baltu lapu kaudzēs audzēs pērles, ne mīdijas. Par to, kas apkārt un svēts, kodoliņi stundām irst, Tie nav meli, bet sirds kapilāri, ko tumbās dzird. Popfanāti stāsta, ka maņas šo dzirdot lūdzās mirt, Šo nariku dēļ, kamēr paši klausās kā jūdzās Virga. Tekstos nevar dzirdēt jēgu? Jā, ja auss nav radusi tādu. Tie, kas troņos, griež mūsu vokālus paklusākus. Ausij, kas baro, nevar dot labu, jo jūs mirtu badā, Bet kas patiesi labu dara, ar to tiktu bagāti. Vīriem pirkstos vairāk gredzenu kā maucīgai atraitnei, Bumbas metot kādai kultūrai draudīgai apkārtnei. Fabrikas plates guļ miskastē, jo draudzīgai atlaidei Šajā bodē nav vietas, tāpēc būvējiet tai apkārt ceļu! Jūs dodat tautai to, kas iemet tai rūsu dvēselēs. Nedodat skaļāku vārdu? (klusums) Mēs laižam plūsmu renstelēs! Tā smīkņāšana un smiekli graiza brūces krevelēs, Bet tas, ko naktīs rasējam, jūsu sūdus gremdēt spēs. Sargiet pils vārtus, Rača kungs. Mums tintes zilas lāpas! Lai Milgrāve, Musiqq un jūsu kliķes citas dāmas. Paņem līdzi savus krāmus, kad savos kambaros ieslēdzas. Pēc troņa ierodas tie, kam tas patiesi pienākas! Tintē mērcēti karogi un melni zirgi pakavoti. Ar asinātām, rūdām mēlēm dodas kroni atkarot. Skan skaļi, spēkpilni dārdi un dziesmas, Tās nes valdnieku nāvi, tās vada tintes zilas liesmas.

Urbāno alu daile un debesskrāpju smailes. Kontrastu klāsts un ielas pilnas ar tiem klātas. Pilsēta, kura nekaunas tos krāt un tas kā lāsts. Kad, nonākot tur, tā uzspiež savu krāsu. Tur ir Dzīves mocītas sejas un smagu stāstu mītais betons. Tur puiku piederību rāda ap pieri pītais kepons. Pilsēta, kur sapņotāji var sapņus dzīvot ne sapņot, Kur žūpas dzīves zemei pret to krītot var atdot. Ielu muzikantu notis un ubagu raupjās plaukstas Tuneļos pēc pilsoņu sīcenes kaujās traucas. Tramvaji pilni, kādam kontrole maku iztīrija, bet Bleķa čūsku manot, tante atminas nakti uz Sibīriju. Puiku joki nav cirka tāli, kad lombardā tie ķīlā grēkus. Netālu no pārejas, kur kāds akordionu čigā sēdus. Origo apkārtne kalpo kā sabiedrības spogulis, Kur visi tās slāņi pareizās attiecībās noturas. Tikmēr Vērmanes dārzā simtiem kaujas uz šaha lauka, Ziedoņdārzā ceriņi un rozes pie Čaka raud. Apvārsnī maijs un otrā krastā sarkani kaklauti, Sirmiem kungiem kaklu žņaudz kā Kolumbijas šlipse. Kollonas dziļi liktas stutē tenorus un basus. Mīlas pilns ir ielas, Rīga vēro Veronas skatus, Kurus Bastejkalna bezkaunīgie baloži apsēdīs, Kad fonā skanēs skaista mūzika no "Amēlijas". Ēnu rūtota, pilsēta šķiet kā no film noār. Kur hūtaiņi un Edvarda Nortona ķildas no bāra, Kuros lūpas skauj glāzes un kaklus silda kāri. Tie, kas vēlas upēm tikt pāri, bet tilti par tālu, Lai gan mums te vairāki. Pat zilu toņu gaismoti, Vienojot puses, kuras dala divi torņi zvaigžņoti. Tie ir kā valdnieki, kuriem uz laiku kroņi aizdoti, Kuriem rokas melnas, bet kas smīkņā soģi gaidot. Bilingvāli rajoni, tomēr Purčikā jūtama Astras elpa Kas joprojām tik bezbailīgi tic un as`ras velta, Zemei, kuras pamataugsne uz kaula un asins celta, Lai tā kā paaudžu mantojums, tomēr metropole pilna Omju, kas saukā latvju mēli par tūristu valodu, Sakot, ka dabūt ar to tik vien sūdīgu arodu. Kungi stāsta, ka būs labi, solot tūlīt atmodu, Bet piedurknes neloka un pamatus ar skrūvīti naglo. Tādas izrādes bieži uz mūsu Saiemas podesta top. Bet pie varas maiņas, nemainas to klozetpodi. Tā bāliņi svešiem kungiem renti dod izmaksāt. Pierādot, ka pastalniekus citu centi prot izvazāt. Dumpinieku lāpas cīnas ne uz ielas, bet tīklos, Kamēr pašu kangari sev par to dzīres lielas rīko. Un tā Vecrīgā mūsu stundas sit senās ciparnīcas, Bet virs mums pilsoņu pilnas lēni ceļās lidmašīnas. Barona iela ož pēc krišņām. Mormoņi tirgo dievu, Maskavas un Jēkaba ielā kā Mordora siro krievi. Redzot sirmo sievu, students neļauj tai sēdēt lūgt. Laidīs piesēst, stāvēs kājās līdz pat RSU. Tad stāvēs kājās, lai pat darba sludinājumu liktu, Švaka izvēle, kas dēļ bara mudinājuma krita. Diploms nebaro, jākar klāt kurinātāja bļitka. Jādedzina tas, gadi un komunālās krāsnis. Kamēr Purčikā kāds bakulaurs bauda bezcerību, Turīgas ģimenes acuraugs snauž uz sola nevērtīga. Birst senču piķis uz papīra, radot pergamīnu, Kas vietu kādā tronī sabīda, lai var celt Beverīnu. Ielas pilnas šādu kontrastu, kas ikdienas garām slīd, Kur vienu betona taku dala kā karaļi, tā parazīti. Dzīve šajā pilsētvidē uz pieres stampā statusus, Un izvēles starp melnu un baltu kapā atdusas. Rīgai tā vien niez kādu statusu manī ieskrāpēt. Raugas uz paleti, domājot paklusi, kas man piestāvēs. Kaisīt lauru lapas, dodot vīna pilnus uzvaru kausus, Vai standartu, neļaujot skaidrā manus uzskatus paust? Bet es kā Dambo. Mans deguns dzīvo pa mākoņiem vien, Ja kāda cita, ne manas sirds, vēlmēm atdoties liek. Rīga netic asarām, bet Daugava paliks sāļa tūlīt, Kad Rīga raudot vēros lieveni, kur atstāju kurvīti. Baltijas metropole, kurā pa druskai no visa kā Mazā Parīze, kur tēvē tornis Eifeļa izskatā. Venēcija, lai kungi kanālā dāmas var izvadāt. Arī Maskava nav tāla. Dome pilna tās kripatām.