Urbāno alu daile un debesskrāpju smailes.
Kontrastu klāsts un ielas pilnas ar tiem klātas.
Pilsēta, kura nekaunas tos krāt un tas kā lāsts.
Kad, nonākot tur, tā uzspiež savu krāsu. Tur ir
Dzīves mocītas sejas un smagu stāstu mītais betons.
Tur puiku piederību rāda ap pieri pītais kepons.
Pilsēta, kur sapņotāji var sapņus dzīvot ne sapņot,
Kur žūpas dzīves zemei pret to krītot var atdot.
Ielu muzikantu notis un ubagu raupjās plaukstas
Tuneļos pēc pilsoņu sīcenes kaujās traucas.
Tramvaji pilni, kādam kontrole maku iztīrija, bet
Bleķa čūsku manot, tante atminas nakti uz Sibīriju.
Puiku joki nav cirka tāli, kad lombardā tie ķīlā grēkus.
Netālu no pārejas, kur kāds akordionu čigā sēdus.
Origo apkārtne kalpo kā sabiedrības spogulis,
Kur visi tās slāņi pareizās attiecībās noturas.
Tikmēr Vērmanes dārzā simtiem kaujas uz šaha lauka,
Ziedoņdārzā ceriņi un rozes pie Čaka raud.
Apvārsnī maijs un otrā krastā sarkani kaklauti,
Sirmiem kungiem kaklu žņaudz kā Kolumbijas šlipse.
Kollonas dziļi liktas stutē tenorus un basus.
Mīlas pilns ir ielas, Rīga vēro Veronas skatus,
Kurus Bastejkalna bezkaunīgie baloži apsēdīs,
Kad fonā skanēs skaista mūzika no "Amēlijas".

Ēnu rūtota, pilsēta šķiet kā no film noār.
Kur hūtaiņi un Edvarda Nortona ķildas no bāra,
Kuros lūpas skauj glāzes un kaklus silda kāri.
Tie, kas vēlas upēm tikt pāri, bet tilti par tālu,
Lai gan mums te vairāki. Pat zilu toņu gaismoti,
Vienojot puses, kuras dala divi torņi zvaigžņoti.
Tie ir kā valdnieki, kuriem uz laiku kroņi aizdoti,
Kuriem rokas melnas, bet kas smīkņā soģi gaidot.
Bilingvāli rajoni, tomēr Purčikā jūtama Astras elpa
Kas joprojām tik bezbailīgi tic un as`ras velta,
Zemei, kuras pamataugsne uz kaula un asins celta,
Lai tā kā paaudžu mantojums, tomēr metropole pilna
Omju, kas saukā latvju mēli par tūristu valodu,
Sakot, ka dabūt ar to tik vien sūdīgu arodu.
Kungi stāsta, ka būs labi, solot tūlīt atmodu,
Bet piedurknes neloka un pamatus ar skrūvīti naglo.
Tādas izrādes bieži uz mūsu Saiemas podesta top.
Bet pie varas maiņas, nemainas to klozetpodi.
Tā bāliņi svešiem kungiem renti dod izmaksāt.
Pierādot, ka pastalniekus citu centi prot izvazāt.
Dumpinieku lāpas cīnas ne uz ielas, bet tīklos,
Kamēr pašu kangari sev par to dzīres lielas rīko.
Un tā Vecrīgā mūsu stundas sit senās ciparnīcas,
Bet virs mums pilsoņu pilnas lēni ceļās lidmašīnas.

Barona iela ož pēc krišņām. Mormoņi tirgo dievu,
Maskavas un Jēkaba ielā kā Mordora siro krievi.
Redzot sirmo sievu, students neļauj tai sēdēt lūgt.
Laidīs piesēst, stāvēs kājās līdz pat RSU.
Tad stāvēs kājās, lai pat darba sludinājumu liktu,
Švaka izvēle, kas dēļ bara mudinājuma krita.
Diploms nebaro, jākar klāt kurinātāja bļitka.
Jādedzina tas, gadi un komunālās krāsnis.
Kamēr Purčikā kāds bakulaurs bauda bezcerību,
Turīgas ģimenes acuraugs snauž uz sola nevērtīga.
Birst senču piķis uz papīra, radot pergamīnu,
Kas vietu kādā tronī sabīda, lai var celt Beverīnu.
Ielas pilnas šādu kontrastu, kas ikdienas garām slīd,
Kur vienu betona taku dala kā karaļi, tā parazīti.
Dzīve šajā pilsētvidē uz pieres stampā statusus,
Un izvēles starp melnu un baltu kapā atdusas.
Rīgai tā vien niez kādu statusu manī ieskrāpēt.
Raugas uz paleti, domājot paklusi, kas man piestāvēs.
Kaisīt lauru lapas, dodot vīna pilnus uzvaru kausus,
Vai standartu, neļaujot skaidrā manus uzskatus paust?
Bet es kā Dambo. Mans deguns dzīvo pa mākoņiem vien,
Ja kāda cita, ne manas sirds, vēlmēm atdoties liek.
Rīga netic asarām, bet Daugava paliks sāļa tūlīt,
Kad Rīga raudot vēros lieveni, kur atstāju kurvīti.

Baltijas metropole, kurā pa druskai no visa kā
Mazā Parīze, kur tēvē tornis Eifeļa izskatā.
Venēcija, lai kungi kanālā dāmas var izvadāt.
Arī Maskava nav tāla. Dome pilna tās kripatām.