Simtiem gardu lūpu atgādina netīras cilpas,
Kad rīts un telefonā neķītras bildes.
Guļu blakus kādai nedzīvs, bet silts.
Drēbes grēkpilnas, vairs tās nedrīkstu vilkt.
Meklējot Tavu vārdu, šķirstu tos katalogos.
Vien, kad atrodu, guļamistabas durvīs parādos.
Tur viņa guļ, zinot manu, prasot nakti atkārtot.
Man trūkst vien viņas vārda, lai varētu apvārdot.
Naktīs kopīgas mums sāpes un vieglprātība.
Vientulība, uz pusēm ņemtā dzira, viegli grādīga.
Stulbie joki, tās muļķības un smiekli ārprātīgi.
Uz grēkiem liktie paraksti, tā mūsu labprātība.

No rīta kopīga vien nakts.
No rīta gribu mosties viens pats.
No rīta gribu mosties bez šīs dziesmas.
No rīta vienmēr gultā mazāk vietas.

Tu esi kā viņas - tā paša stāsta liekā nodaļa.
Zinu, ka šīs dziesmas pats sev nodaru.
Bet patīkami ir ar grēku blakus mosties.
Par to vēl nav domas, kad naktī naski plosies,
Burkās lejot visu, ko vispār tais var saliet.
Nav mēneša beigas, bet gan kontam viss saies.
Viņai pieskaroties kā narkatai, zaudēju prātu.
Vēl nezinu, vai man ir kāda, kuru varētu krāpt.
Pa kreisi mūs kustina diskžokeja vēlmes.
Telpa karsta no grēkiem, mūsu ābola serdes.
Siluetu ap Tevi zīmē tumsas siltā gaisma.
Man jāiet, jo atceros, kura mani it kā gaida.

No rīta kopīga vien nakts.
No rīta bez Tevis, bet nemostos viens pats.
No rīta ceru, ka Tu nebūsi daļa dziesmas.
No rīta šai gultā Tev nebūtu vietas.

Fragmentus no Tevis atceros nelabprāt.
Daudzreiz solīju sev, ka man tā nesanāks.
Bet nu Tu guli man blakus kā krāpniekam grēks.
Pagultē sirdsapziņa sāpēs brēc.
Pirms visa, atgādini manus pienākumus man.
Bet tie kā sirdsapziņas stīgas klusi skan.
Tikai šonakt nav tādas kā Tu un nekad nebūs.
Man zvērests uz lūpām. Tas vēl turas un nelūst.
Grēku paraksta ne vārds, bet pieskāriens,
Kas tam kā tumsai vēl gaismā ļāva iesākties.
Šorīt ar Tevi sarunājos, viņa nenojauš.
Tik tikko Tevi atceros, apsolos Tevi nenosaukt.

No rīta kopīgs viens rīts.
No rīta vēl gaidu, kad tas sadzīs.
No rīta ceru, ka dzisīs, kas dziesmā sarakstīts.
No rīta cenšos sevi spogulī atpazīt.