Pie laika saēsta loga rāmja čalo žagatas.
Stāsta stāstu par mantiniekiem.
Par tiem, kam tukšas sirdis un arī kabatas,
Bet kas centa dēļ nekļūs par bandiniekiem.

Tiem nav kroņu, bet dižciltīgas asinis tajos plūst.
Un tie nekaunas taustīt mākoņu pakrūtes,
Ar deguniem pret planetāriju. Un viņos, kas rūs.
Mīlestība. Sapratne. Līdzcietība. Un viss cits,
Kas aukstam cilvēkam trūkst.

Tomēr viens, kam asinsritē tas sīrups tikpat sarkans,
Tikpat skābens un vistu fermās pierasts,
Ir gana turīgs, lai virs galvas stūķētu kroni,
Kas, kaut koka, ļauj pildīt zelta apsūnētu troni.

Rokas no neatlaidības lietas, sirds tam spītā rūdīta.
Tā nevis mantota, bet smagā darbā gūta turība.
Pār to lieti sviedri, sļākta asins un laiks.
Sūrs darbs, ne smiekli, pāļa paziņas un smaids.
Raupja plauksta, vēja sārtots vaigs.

Troņmantinieki viņu pielūdz, savus degunus klājot,
Kas nokaisīti mākoņu rasas pilieniem, kas mākoņos mājo. (sākās sakāpinājums, dusmas)
Cits, alkās pēc kāda vērdiņa, pudeli rokām dekādi nedod,
Jo troņa turētājs to vēl uztvers kā dzimtai nestu negodu.

Cits jož pēc vieglās asinsradinieka naudas sparīgi,
Jo tajās fabrikās un gateros tik daudz ko darīt.
Noplukušās princeces viltīgi piesūc kabatas pillas,
Ceļ sev privātprakses, smalkus vārdus un villas.

Kur siles pilnas, tur cūkas grūstīdamās sildas.
Ēd visu, ko dod, bezkaunīgi kviec pēc vēl.
Cūkas laime, ka uz to kakliem nav atzīmes,
Kur miesnieka nazim būtu jāvelk. Tās viņu pazīst.

Dimanti ir mūžīgi, bet to saimnieku sirdis mūžus neklauvē.
Un, lai kapā tās rotas un zelta stieņi gulēt netraucē,
Tos jāatliek tiem, kuriem liktenis un radi asinis zeltījuši.
Pat ja to darbi, sirdis un rokas nav to pelnījuši.

Un nu viņi visi vienoti sēžas pie bēru cienasta galda.
Un teju liekas, ka pie tā tāda sēru pieskaņa valda.
Taču tās runas, tie smiekli, tie vardi, kas pārslīd lūpām,
Šķiet, palēnām krīt lolotās brīvības un alkatības gūstā.

No ķēdēm, kas tos putnus, tos gaiļus, turējušas,
Paliek vien pelni. Tās veido vien rupji atskatieni.
Tie netikumi, tās tumšās domas, kas gadiem sūnējušas,
Laužas ārā. Un visiem kā vienam atskan smiekli.

Laiks dalīt to, ko zārkos līdzi ņem vien skopākie.
Strīdi. Glāzes. Naži. Lauskas. Runas aukstas.
Dalīt stieņus un akmeņus vienā solī dodās tie.
Ģimene, kas, kaut aprēķināti, reiz par vienotu saucas.
Strīdi. Un lauskas.

Uz to visu raugās kāds zēns. Absurds stiklo tam acīs.
Viņš cenšas būt tur, izdzīvot. Aukstums stiklo tam acīs.
Viņu rauj uz pusēm kā pēdējo stogramu. Bezcerība stiklo tam acīs.
Tas negrib tikt tam piesiets. Nepakļāvība dzirksto tam acīs.

Tam nevajag tos absurdus. Tam nevajag jūsu naudu.
Tam turības dēļ negribas nevienam - ne tuvam, ne tālam - plūkt spalvu.
Gan tas valūtas nestais miers pie viņa nonāks. Gan tas.
Viņš vien grib, lai jūs novāktu rokas un vārdus no mammas.
Reizēm tas ir viss, kas rūp.
Vienmēr tas ir viss, ko lūdzu.