Ipstens Kūns velk vairāk masku nekā Stenlijs Ipkiss,
Nē, nav izlepis mūlis un bez dārga Bentlija iztiks.
Netīk kačātas krūtis, kuru lūpas krāso etvijas lipstiks.
Vai būt bārā, laizot grīdu, kur brendijs izlijis.
Viņa maskas piesedz to, kas tam netīk, ko tas domā.
Dekādes pieredze. Rokas netrīc, kad dodas lomās.
Tās maskas tam sasien mēli kā Eskobāra padotie.
Melojot, netrīc vaibsti. Seismogrāfi badoti tiek.
Maskas zīmē Glāzgovas smaidus. Sirdī rievas skrāpē,
Kad tas jāsmaida tiem, kas sevī cītīgi vielas krāmē,
Aicina lejā, kur līdzīgas vietas kā Pandoras lādē,
Dionīsa karnevāliem, skaļu kantoru ballēm.
Vairāki vārdi, dažādi stāsti, maskas kā otra āda.
Spirta smaka, dūres, lamas, apmīzti poda vāki.
Naida lūgsnas, lai to, ko žēl pazīt, soda ar nāvi.
Roku piesegtas brūces, kurās sāpīgi koda pāvi.
Tā ir daļa mana stāsta. Daļa manas vides,
Kur sapnis ir lāsts, jo vidi vada paradigmas.
Kur līdzcilvēki dzīvo ciklā kā menstruācijas,
Ķerot vien sliktus viļņus kā mentu rācijas.
Ar dogmām un kokaini uztverē kā entu nācija.
Citu sapņus noliedz un maina dēļ centa grācijas.
Maskas slēpj patiesību, kad kropli prāti to kāri piesmej.
Slēpj mīlestību, jo atklātība rētās sāli ieber.
Pieklusina domas, kad tām vajag skanēt visskāļāk.
Kaunu, kad jāmelo, ka rokas darbu varēs, viss saknāks.
Piesedz rētas, zilumus, par ko pateicībā noliecu acis,
Bet piesedzot, tie nedzīst un patiesību noliedzu pats.
Esmu vēl jauns, mani skeleti skapī vēl ir dzīvi
Jo parakstus uz uzspiestiem līgumiem vilkuši krīti.
Ja atļautos vēl tādus, ātrie maisā būtu likuši līķi,
Un būtu ņēmis vēl vairāk galus nekā kritušie Līvi.

Neesmu bende. Laiks noraut masku!
Neesmu Stenlijs. Laiks noraut masku!
Rīga nav Gotema. Laiks noraut masku!
Cilvēkam jābūt pašam, ne kādam citam citu dēļ.
Spītējot citu prātu aptumsumus un tumsu
Laiks noraut maskas! Sev, ne jums.

Es nespēlēju to jūsu teātri. Neņemu lomas drāmās,
Bet esmu daļa tās jūsu maskarādes, kad dodos ārā.
Esmu labāks aktieris par jums visiem. Goda vārds.
Lieku soļus kā sapieri, kas ar nāvi flirtēt dodas rāmi.
Vārdus izvēlos kā pravietis, ja pārliecību soda sārts,
Vai gribu pildīt karieties, kas ved, kur lokas nārsts.
Maskas pieskaņotas citu domām, tumšās krāsās.
Tās kā kamuflāža, bet tas, kas slēpts, dusmās vārās.
Tās ir maskas divdesmitčetri septiņi, ne puslodzi
Kā Hārvijam Dentam, kam vien pa pusei tēls uzposts.
Ja es tās norautu, Tu mani nepazītu, draugs.
Man to nebūtu, ja atklātība neprasītu daudz.
Maskas mezglo mēli, kad ēst prasa cilvēka sirds.
Tad tas mirst badā lēni. Vai izvēlas šļirci.
Tāpec rauju tās nost, koferus ar rūpi kravāt sāku,
Līdzi neko lieku. Maskām skādēju rūmi bagāžā.
Dzirdu kā skapī raud kāda dāma un skrāpējas lauva,
Tur skan kaut kādi lamuvārdi, lāsti un lādējas nauda,
Kabatās, kurās slēpts kāds kortelīts, tā šķiet,
Bet negribu to vairs, kā manu daļu, un skapi slēdzu ciet.
Man bija grūtības dažas, kuras es pārvarēju pats.
Tagad kastēs, bēniņu stūrī, guļ salādētas maskas
Kā apklusināt skeletus skapī, man parādija laiks
Tagad smaidu bez kauna, jo rētas mani padarīja skaistu.