Pamodos. Sviedri pār manu pieri rāmi peld.
Istaba rotē. Sirds krūtīs griež un vāri smeldz.
Pavasara rīts. Vecāmamma ver durvis, lai modinātu,
Jo uz skolu jākust drīz, lai var zinības spordrināt.
Slikti ap dūšu. Rīta nelabums kā pēc svinībām.
Vājums, bet rētas liecina - cietīs sāpēs cīnītājs.
Kadri iztrūkst kā uz vecas milimetru filmas.
Te sēžu solā. Te pusdienu bļoda ar vinegretu pildas.
Dakša rokās trīc, pirksti to griež uz riņķi.
Jāiet uz stundu, bet rokas bailēs cieši tur kliņķi.
To nelaiž vaļā, jo zem kājām atvars plūst,
Un liekas katrs solis tai pasaulei atvadas sūta.
Viņas skatiens žēli raugas un liekās sabaidits,
It kā tas nebūtu mans, it kā ar sveša vietām samainīts.
Viņai bail. Kad mani apskauj, jūtu viņas trīsas,
Un jūtu, ka viņa jūt, ka lēni brūk viņas vīrs.
Neziņa rada bailes. Esmu bez jausmas, kas notiek.
Rokas tumsā taustas un vienīga gaisma noriet.
Mani mierina omes siltums un viņas sirds pilieni.
Bet kāds rūc aiz sienas un dzirdu kā tas ārā izlien.
Durvju aili aizpilda tumšs, spirta mocīts stāvs.
Tā lūpām pāri slīd ass un sirdij kodīgs vārds.
Es ceļos, lai aizvērtu durvis, lai padzītu lopu.
Es krītu. Dūre. Kliedzieni. Un nu es pazīstu kropli.

Pamodos. Melna matu cirta manu pieri pārslīd.
Pielecu kājās. Trīc rokas, sirds sit vieglu pārbīli.
Joprojām strīķos turu un cenšos nolasīt pasauli.
Vecāmamma turpina rutīnu un brokastīs pasauc.
Ceļš uz skolu ir auksts kā mans skatiens dziļi tukšumā.
Viņa ierauga manu vājumu. "Paliec.", viņa uzrunā.
Un es sastingstu. Viņa man palīdz, jautā, lauž.
Slīkstu asarās, tumsā. Salstu, bet laukā nav auksts.
Ir pavasaris. Katrs mājas kastanis plaukstā plaukst.
Viņa taujā atbildes, kuras lūpas raustās paust.
Bet viņa zina, kā to pareizi darīt, kā tām piekļūt.
Un es izstāstu. Gan par bailēm, kas prātā iemūk.
Gan sāpēm un dusmām, kas krājās līdz sirdī iebrūk,
Un kā tā stājās tiklīdz ierūcas velni, kas mājās mīt.
Ir pārstājis līt, bet kā rasas apsegti viņas vaigi.
Sniedzot man zelta gredzenu, redzu viņas acīs bailes.
Tas guļ plaukstā - tik apzeltīts un skaists.
Sirdi darot aukstāku kā tajā apbedīts būt` naids.
"Tā nebūs tīkama mīlestība. Tā nekļūs abpusēja.
Pat laikus manot, Tu to nebūtu apturējis.
Tavu pasaulīti tā spēlēs uz vecām stīgām kā Eolika.
Iepazīsties, Tavās līdzās stāv Veronika."
Zelta riņķis saldē, bet uz pirksta uzlien precīzi.
Un nost vairs nenāk. Tagad tas to kā uzlietu nesīs.
Salaulāti.

Pamodos. Pie gultas stāv tumsas biezs siluets.
Rokas nekustas. Jaušot bildi, acis griež piruetes.
Tās melnās cirtas lokas haosā kā gorgonām.
Viņa uz mani skatās dedzīgu skatienu kā Mordorā.
"Vai vēl augšā necelsies? Šodien svarīga diena.
Atkal jādara tas, ko citu domas un dogmas darīt liek.
Dārgais, nekavē. Tevi jau sauc tā pasaule..."
Viņu pārtrauc vecāmamma, kas lejā raud sautraukta.
Kaut kādas lamas, kliedzieni un kaut kādi lāsti.
Viņas rokas abas ietriecas man krūtīs un rāmi glāsta.

(ADLIB) -Es norauju viņu nost no sevis-

"Kapēc esi ar mani? Tās nav pat fiktīvas laulības.
Tā Tava skaistuma dēļ, ceļas mirstība no skaudības.
Tavā klātbūtnē pat Džeims Dīns tvīkst aiz kautrības.
Zinu, ka arī citu sirdis kā ar rīksti ir dauzītas
Ka ar Taviem soļiem arī citu grīdas ir slaucītas,
Bet nav neviena, kas Tevi nīstu dēļ maucības.
Bet visi, kas Tevi zina, bīstas Tavas draudzības.
Un brāļi pēc Tevis paliek kā mazas kaudzītes."

(ADLIB) -Viņa auksti noglāsta mani un saka -

"Mani nevaldzina ne skaisti vaibsti, ne rugāji
Bet, ja kāds nevēlas mani klāt laist, es uzstāju.
Pret manām cirtām sagriezties var katrs pašpuika,
Gan vājie, kuru ikdiena ir vecāko klašu muita.
Es lēkāju no vienas gultas uz citu kā blusa,
Ja viņiem paliek pārāk silti, situ auksti kā krusa.
Es čukstu ausīs tumsu un saldus mīlas vārdus,
Jo es mīlu, kad jūtu, kā jūsu dzīslas vāras."

Viņa raugās uz mani un es jūtu, kā zūd saprāts.
"Esmu jūsu lāsts kā ego, ar kuru esat apsēsti.
Neesmu gaidīta kā nelaime vai gribēta kā tuvo kapsētas
Un citi mani nemana kā es spēlētu paslēpes."

"Es vienmēr būšu blakus..jūs gribat to vai nē"

Tad, skaisti cirtotā, guli aiz loga, pie palodzes,
Jo tur Tev īstā vieta atrodas.